Tā bija drūma, pelēka, agra rudens diena. Taču tai bija arī gaišā puse! Mācības skolā tika atceltas un to vietā bērni tika salikti lielā autobusā, kas viņus aizveda uz kolhoza lauku ārpus pilsētas robežām, lai palīdzētu novākt pēdējo gurķu ražu. Bija slapjš un auksts, bet tam bija maza nozīme, jo bērni bija sajūsmā, ka var neiet uz skolu un pavadīt dienu kopā, ārā.

Kolhoznieka, kurš bija norīkots uzraudzīt bērnus, norādījumi bija stingri un skaidri:

“Paņemiet metāla spaiņus un sāciet vākt gurķus. Lielos, pāraugušos gurķus atstājiet, jo tos neviens vairs nevar izmantot. Vāciet tikai vidēja un maza izmēra gurķus. Kad spainis ir pilns, nesiet to atpakaļ un izberiet lielajā kastē”.

Uzraudzītājs stāvēja pie kastes un pierakstīja savākto spaiņu skaitu. Kurš savāks visvairāk? Bija sajūta, ka sākas sacensības!

Gurķi bija auksti un slapji. Ar gurķiem pilnie spaiņi - smagi. Kāpēc viņa nepaņēma cimdus, kā šorīt ieteica māte? Kāpēc viņa nepaklausīja? Kāpēc laiks velkas tik lēni? Ko darīt ar lielajiem gurķiem? Vienkārši atstāt? Tas taču nav pareizi! Pārliecinājušies, ka ne viņu uzraudzītājs, ne skolotāja viņus neredz, bērni paķēra vienu milzīgo gurķi, tad vēl vienu, tad vēl... un sāka tos mest pret lielu akmeni lauka malā. Gurķi sprāga visapkārt, svaiga smarža un auksta sula piepildīja gaisu. Cik jauka izklaide citādi garajā un pelēkajā dienā… Taču viņus uzraugošais kolhoznieks to drīz pamanīja, un bērnu slepenā jautrība pēkšņi tika pārtraukta.

Tas bija tikai dienas sākums. Kā viņi izturēs atlikušo, garlaicīgo dienu? Lielie, pāraugušie gurķi, tik lieli kā koku stumbri, turpināja pētīt bērnus. Viņi pacietīgi vēroja bērnus caur slapjām lapām, cerēdami, ka bērni tomēr nepaies garām. Ko darīt? Tad bērniem radās vēl viena ideja. Kāpēc gan nepaslēpt lielos gurķus spaiņa vidū, starp mazajiem gurķiem? Tad spaiņi piepildītos ātri – pat ļoti ātri! – un arī darba ražīgums pieaugtu. Noteikti viņu uzraudzītājs būtu priecīgs!

Vēl viens lielisks prieka un izklaides mirklis. Bet tad viņi tika pieķerti atkal.

Ar sagrautām cerībām, bērni devās atpakaļ turpināt garlaicīgo darbu. Bija vēl atlikušas vairākas stundas un priekšā liels lauks. Lielie, pāraugušie gurķi skatījās uz bērniem no visās pusēm. Neļaujot tiem paiet garām. Ir taču jābūt vēl kādai iespējai, kā tos var izmantot. Kā tos izglābt no lielā, tukšā rudens lauka. Kas tas varētu būt? Un bērni turpināja meklēt jaunus risinājumus.